Šausmas piektdienas stilā jeb kur izbaudīt filmu cienīgu scenāriju!

Katrs reiz skatoties šausmu filmu ir domājis kā tas būtu realitātē un kāda būtu viņa rīcība. Met ziņkārību pie malas un izbaudi to realitātē! Tikai atceries, ka tas būs šausmu filmas cienīgs scenārijs un bļaušana garantēta. Bet par visu pēc kārtas.
Ar kolēģēm piektdienas pēcpusdienā devāmies piedzīvot šausmas, bailes un kliegšanu. Galvenais noteikums – uzvelc drēbes, kuras var arī nosmērēt un paņem līdz drosmi.
Dodamies uz VEF teritoriju, kur atrodas pati trase. Tā ir vecā rūpniecības ēkā un jau skats no āras liekas tāds divdomīgs. Lai vispār tiktu iekšā sešas reizes ar kāju jāiesper pa durvīm, kur Tevi laipni sagaida [cik vien laipni viņš nu prot] skelets un aicina iekša. Biļetes iedotas un tiek piekodināts – tās saglabāt.
Tālāk seko norādījumi pagaidīt blakus telpā – atpakaļceļa nav. Tad sākas neziņas periods. Jo jāgaida ir kādu laiciņu, telpa ar dažādām lietām piekrauta, pat sabojātiem manekeniem. Līdz momentam, kad sāk skanēt smiekli, skaņas un sprādzieni – viss liekas jautri. Bet tad sāk ļoti gribēties tik ārā un iešana iekšā liekas slikta ideja. Pēkšņi nez no kurienes izlien [es pat nezini kā nosaukt TO] cilvēks-monstrs un aicina sev līdzi. Izvēles nav mēs dodamies. Tiekam iepazīstinātas ar noteikumiem, ko nedrīkst darīt, ko drīkst un kā rīkoties, ja tas paliek pārlieku šausmīgi un gribas mājās.
Tad mums jādodas iekšā tunelī, pareizāk nebeidzamā labirinitā. Tu nezini momentu, kad kāds Tev pieskarsies, apčamdīs, paglaudīs vai metīsies virsū. Iekšēja trauksmes sajūt nepamet. Plus redzamība apgrūtināta pēc iespējas vairāk. Vienā brīdī pat redzi tikai tālumā gaismas staru uz ko arī jādodas.. Ik pa laikam mēs tiekam kādā atklātā telpā, kas vienmēr sagaida mūs ar kādu briesmoni, skeletu, mironi, monstru un citiem tēliem, kā arī visādi citādi biedējošiem pārbaudījumiem. Nervu gali ir nokaitēti, uz visu jau skaties ar aizodmām un mēģini uzminēt, vai tas metīsies Tev virsū vai nē. Virziena sajūta ir pazudusi pilnībā. Ne saprotams, kurā stāvā, kurā debespusē un vai vispār tas kādreiz beigsies.
Liels pluss ir tas, ka iemācies saliedēties ar cilvēkiem, ar ko esi kopā. Savā ziņā visi jūtas vienoti un nenotiek kā šausmu filmā, ka katrs metas uz savu pusi. Tomēr tā pati vienotība arī iedod bailes no otra. Kādam ir vairāk bail, kādam mazāk, kādam nāk smiekli [es un Laura gandrīz visu trases laiku pavadījām smejoties ]. Tomēr emocijas ir visu laiku.
No mana viedokļa – es labprāt izmēģinātu atkārtoti. Lai gan es smējos un traki d919646_589093384447688_610054516_oaudz runāju, bet sapratu, ka tas ir mans veids kā nebaidīties. Tomēr pirmās 20 minūtes mana sirdsdarbība bija divreiz ātrāka. Tomēr mana runāšana un smiešanās bija mudinājums Viņiem mani biedēt vairāk.
Diemžēl atstāstīt kāda trase bija, kādi bija posmi un kas slēpjas tur iekšā, es nedarīšu. Tas būtu pilnīgi lieki, jo trase mainās. Kā arī atstāstīšana neļaujs jums izbaudīt tās īstās sajūtas. Tomēr mans ieteikums – izmēģiniet to. Emocijas garantētas!

Comments

comments