Zirgi ir pacietīgi dzīvnieki jeb kā man gāja pirmajā izjādē ar zirgu.

Svētdienas rīts. Laiks lutina, pat teiktu, ka ir karsts. Mēs gatavojamies doties ceļā, lai izbaudītu izjādi. Man tā būs pirmā reize zirga mugurā. To zvēru jau esmu redzējusi, glaudījusi un barojusi neskaitāmas reizes, tomēr līdz šim nav sanācis doties izjādē. Nekas, pirmā reize ir pienākusi. Draugs ir pilnīgi mierīgs par šo un arī man viņa miers pamazām pielīp.Pēc nelielas maldīšanās esam atraduši īsto vietu [tas tāds nelielais mīnuss, ka ir pagrūti atrast, jo īsti norādes nekādas]. Tomēr apkārtne apbur. No vienas puses mierīga daba, no otras pilsētas sajūta.
Stallis ir pilns ar skaistiem zirgiem. Gribas katru no šiem zirgiem noglāstīt.2010-05-16_140624_1810
Vienojamies, ka šī būs izjāde ar pavadoni, kas iet kājām. Priekš pirmās reizes man galīgi negribas rikšot un mesties skriešus. Tomēr zirga mugurā nav būts ne reizi.
Turpināt lasīt

Šausmas piektdienas stilā jeb kur izbaudīt filmu cienīgu scenāriju!

Katrs reiz skatoties šausmu filmu ir domājis kā tas būtu realitātē un kāda būtu viņa rīcība. Met ziņkārību pie malas un izbaudi to realitātē! Tikai atceries, ka tas būs šausmu filmas cienīgs scenārijs un bļaušana garantēta. Bet par visu pēc kārtas.
Ar kolēģēm piektdienas pēcpusdienā devāmies piedzīvot šausmas, bailes un kliegšanu. Galvenais noteikums – uzvelc drēbes, kuras var arī nosmērēt un paņem līdz drosmi.
Dodamies uz VEF teritoriju, kur atrodas pati trase. Tā ir vecā rūpniecības ēkā un jau skats no āras liekas tāds divdomīgs. Lai vispār tiktu iekšā sešas reizes ar kāju jāiesper pa durvīm, kur Tevi laipni sagaida [cik vien laipni viņš nu prot] skelets un aicina iekša. Biļetes iedotas un tiek piekodināts – tās saglabāt.
Tālāk seko norādījumi pagaidīt blakus telpā – atpakaļceļa nav. Tad sākas neziņas periods. Jo jāgaida ir kādu laiciņu, telpa ar dažādām lietām piekrauta, pat sabojātiem manekeniem. Līdz momentam, kad sāk skanēt smiekli, skaņas un sprādzieni – viss liekas jautri. Bet tad sāk ļoti gribēties tik ārā un iešana iekšā liekas slikta ideja. Pēkšņi nez no kurienes izlien [es pat nezini kā nosaukt TO] cilvēks-monstrs un aicina sev līdzi. Izvēles nav mēs dodamies. Tiekam iepazīstinātas ar noteikumiem, ko nedrīkst darīt, ko drīkst un kā rīkoties, ja tas paliek pārlieku šausmīgi un gribas mājās.
Tad mums jādodas iekšā tunelī, pareizāk nebeidzamā labirinitā. Tu nezini momentu, kad kāds Tev pieskarsies, apčamdīs, paglaudīs vai metīsies virsū. Iekšēja trauksmes sajūt nepamet. Plus redzamība apgrūtināta pēc iespējas vairāk. Vienā brīdī pat redzi tikai tālumā gaismas staru uz ko arī jādodas.. Ik pa laikam mēs tiekam kādā atklātā telpā, kas vienmēr sagaida mūs ar kādu briesmoni, skeletu, mironi, monstru un citiem tēliem, kā arī visādi citādi biedējošiem pārbaudījumiem. Nervu gali ir nokaitēti, uz visu jau skaties ar aizodmām un mēģini uzminēt, vai tas metīsies Tev virsū vai nē. Virziena sajūta ir pazudusi pilnībā. Ne saprotams, kurā stāvā, kurā debespusē un vai vispār tas kādreiz beigsies.
Liels pluss ir tas, ka iemācies saliedēties ar cilvēkiem, ar ko esi kopā. Savā ziņā visi jūtas vienoti un nenotiek kā šausmu filmā, ka katrs metas uz savu pusi. Tomēr tā pati vienotība arī iedod bailes no otra. Kādam ir vairāk bail, kādam mazāk, kādam nāk smiekli [es un Laura gandrīz visu trases laiku pavadījām smejoties ]. Tomēr emocijas ir visu laiku.
No mana viedokļa – es labprāt izmēģinātu atkārtoti. Lai gan es smējos un traki d919646_589093384447688_610054516_oaudz runāju, bet sapratu, ka tas ir mans veids kā nebaidīties. Tomēr pirmās 20 minūtes mana sirdsdarbība bija divreiz ātrāka. Tomēr mana runāšana un smiešanās bija mudinājums Viņiem mani biedēt vairāk.
Diemžēl atstāstīt kāda trase bija, kādi bija posmi un kas slēpjas tur iekšā, es nedarīšu. Tas būtu pilnīgi lieki, jo trase mainās. Kā arī atstāstīšana neļaujs jums izbaudīt tās īstās sajūtas. Tomēr mans ieteikums – izmēģiniet to. Emocijas garantētas!

Skats uz Rīgu no augšas jeb Šampanietis debesīs!

Katram ir kāda sava nelielā baile. Dažam tās ir bailes no zirnekļiem, citam kukaiņiem, grauzējiem, čūskām, tumsas, liftiem, pagrabiem un vēl miljons lietu, man tās ir bailes no augstuma. Protams, pie visa pierod un es esmu iemācījusies tās pārvarēt zināmām mērā. Tomēr liels augstums mani vienmēr biedē. Bet stāsts jau nav par bailēm…

Tā bija ceturtdiena. Karsta diena, bet Rīgā – Strēlnieku laukumā – bija vēl karstāk. Tur debesīs pacēlās mini restorāns. Uz zemes sarkanais paklājs, šampanietis un iespēja ievilkt elpu pirms ekstrēmām gastranomiskām izvirtībām. Izvēles iespējas plašas – brokastis, pusdienas, vakariņas, šampanietis un kokteilis debesīs. Atliek tik izdomāt cik ilgi gribas būt augšā un pacelties augšā.

Priekšniece bija sagādājusi pārsteigumu – šampanieti debesīs!

Pirmā doma manā galvā – nē, nē, nē! Tas ir tur augšā. Tev pat, dullā, ir bail citreiz uz otro stāvu uzkāpt! Tomēr ziņkāre ir ļoti liela. Man bija iespēja arī atteikties, bet es izvēlējos izmēģināt. Sākumā manī bija liela panika, vai es vispār varēšu pakustēties. Viesmīlim paprasīju divas glāzes šampanieša un sevi sagtavoju jeb vienkārši izslēdzu bailes no apziņas.
Un tas brīdis bija klāt. Mūs aicināja uz pirmo instruktāžu. Kimmo bija mūsu lielais drošībnieks un viņš arī iepazīstināja kā augšā uzvesties, kā izturēties un ko darīt, ja paliek ļoti bail. Tad tiekam iesēdināti speciālajos krēslos un kārtīgi piesprādzēti, tā lai ārā neizkrītam. Pālēnām 22 vietas aizpildās, vēl tikai pēdējās instruktāžas, viesmīļi uz klāja un mēs paceļamies. Iekšēji man viss pamira. Paceļoties nedaudz metrus virs zemes un Kimmo vēl apvaicājas kā mēs jūtamies – visi manāmi satraukti un priecīgi, tikai manā galvā skan – uz ko es parakstījos!???????????????????????????????
Paceļamies 45 metru augstumā. Skats vienreizējs – es redzu visus jumtus, mājas, cilvēkus, Daugava un vēl, un vēl. Nebūtu domājusi, ka paveras tāds skats. Rīga ir liela un skaista, Vecrīgas mazās ieliņas tik skaisti izskatās. Man iekšēji gan vēl ir trauksme, kājas līdz celim „pilnas ar  vati” un sajūsma. Tāds emociju sajaukums, ka turies, bet patīkams. Tas ir jāizbauda, lai spētu novērtēt.
Tiekam pie garšīgām uzkodām – lasis ar īpašu mērci un lapām, jēra tartars ar ikriem uz maizītes un saldajā – zemene ar putkrējumu. Garšīgi un ļoti savdabīgi. Šo visu es labprāt nogaršotu arī vairāk neka vienu reizi. Un, protams, galvenais šampanietis! Mmm, augšā tas garšo diveiz labāk nekā tur uz zemes.45_metru_augstuma_jeb_parbaudi_5
Pati platfoma ir ļoti ērti izkārtota, var sēdeklī mierīgi apgreizties, lai redzētu vēl plāšākus skatus, izrādās var arī krēslā pusguļus iekārtoties un baudīt debesis. Ik pa laikam tiekam nedaudz pašūpināti, lai arī tie, kam bail apgriezties var redzēt citus Rīgas rakursus. Neliels vējš un patīkams atslābums. Gaiss tīrāks un skats tālāks.

Nenožēloju ne mirkli, ka piekritu. Tas bija to vērts. Pirmkārt jau bailes no augstuma ir samazinājušās, es zinu, ka es to varu. Otrkārt to skatu ir jāredz – Rīga no punta lidojuma. Skaisti, ir īstais vārds. Tas patiešām ir skaisti. Jānovērtē debesis, lai spētu dzīvot uz zemes. Treškārt tas ir piedzīvojums un katrs piedzīvojums dzīvi dara krāsaināku! Nebaidies no izaicinājumiem!